Apbalvojumi

Prēmija valodniecībā dibināta 1967. gadā. To piešķir Latvijas Zinātņu akadēmija reizi divos gados par zinātniskiem darbiem latviešu valodniecībā un baltoloģijā.

LZA Jāņa Endzelīna balva latviešu valodniecībā, baltoloģijā turpina 1967. gada 7. decembrī dibinātās J. Endzelīna prēmijas labākās tradīcijas.

LZA Jāņa Endzelīna balvu saņēmuši A. Laua (1970), B. Laumane (1974), L. Ceplītis (1976), A. Reķēna (1978), D. Nītiņa (1980), T. Jakubaite (1982), E. Kagaine, S. Raģe (1984), J. Rozenbergs (1986), B. Bušmane (1990), K. Karulis (1994), T. Fennels (1996), V. Rūķe-Draviņa (1998), V.Skujiņa (2001) u. c.

Zinātnes sasniegumu un nozīmīgāko notikumu Latvijas zinātnes dzīvē izvērtēšana tika sākta pirms 15 gadiem – 2002. gadā. LZA organizētais zinātnes sasniegumu konkurss gadu gaitā guvis arvien lielāku popularitāti zinātnieku vidū, kā arī iemantojis plašu rezonansi sabiedrībā. Šobrīd tas ir viens no prestižākajiem konkursiem visu nozaru zinātnēs Latvijā, par to liecina arī iesniegto un nominēto pētījumu, projektu, monogrāfiju, praktisko zinātnisko izmēģinājumu izcilība un unikalitāte ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā mērogā.

Jānis RAINIS (1865—1929) — latviešu dzejnieks, domātājs un sabiedrisks darbinieks. Beidzis Pēterburgas universitāti kā jurists (1888). Jaunstrāvnieks, laikraksta “Dienas Lapa” redaktors. Par cara režīma kritiku izsūtīts uz Pleskavu, vēlāk Slobodsku. Cietumos un trimdā izveidojies par dzejnieku un izcilu tulkotāju (J. V. Gētes “Fausts”). Pirmais 20.gs. noskaņu izteicējs dzejoļu krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903), pacēla latviešu dzeju jaunā kvalitātē (“Gals un sākums”). Aktīvs 1905. gada ideju paudējs (“Vētras sēja”, “Uguns un nakts”). Raiņa monumentālā dramaturģija spēcīgi ietekmēja latviešu skatuves mākslas attīstību (“Pūt, vējiņi”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Spēlēju, dancoju” u.c.). Ar dramatisko poēmu “Daugava” un citiem darbiem Rainis izkopa Latvijas valsts ideju, apliecināja latviešu tautas centienus pēc valstiskuma, sabiedrības ideāla, progresa. Šveices trimda (1905—1920) deva impulsus Raiņa darbībai neatkarīgajā Latvijā — Satversmes sapulcē, trijās Saeimās, Nacionālā teātra direktora, izglītības ministra (1926—1927) darbā. Rainis atbalstīja Zinātņu akadēmijas veidošanas ideju. Plašs filozofisks, humānistisks pasaules skatījums, brīvība no jebkāda šovinisma, nacionālās norobežotības un visdziļākā cieņa pret savas un citu tautu identitāti — Jāņa Raiņa, dzejnieka un domātāja, lieluma pamats un nezūdamība.

LZA Raiņa balva par izcilu radošu veikumu zinātnē vai kultūrā iedibināta ar LZA Senāta 1998. gada 22. septembra lēmumu. LZA Senāts uzskata, ka Raiņa balva prestiža ziņā ir nākamā pēc LZA Lielās medaļas.

LZA Raiņa balvas laureāti ir tēlnieks I. Ranka (1998), dzejnieks I.Ziedonis (2001).

Par labākajiem zinātniskajiem darbiem atsevišķās zinātņu nozarēs un zinātnes popularizēšanā Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) piešķir balvas, kuras nosauktas izcilu zinātnieku vārdā. Balvu piešķir par atsevišķiem zinātniskiem darbiem, atklājumiem, izgudrojumiem, kā arī par vienotas tematikas zinātnisku darbu kopumu. Par balvas pretendentu var izvirzīt tikai atsevišķu personu, no autoru kolektīviem – galveno autoru. Uz balvu var pretendēt Latvijas zinātnieki un tie ārzemju zinātnieki, kuru darba tematika saistīta ar Latviju. Balvas laureāti saņem LZA piemiņas medaļu un diplomu. Vilis PLŪDONIS (1874–1940) — izcils latviešu dzejnieks. Literatūrzinātnieks, dzejas antoloģiju un literatūras hrestomātiju sakārtotājs, publicists, tulkotājs, dramaturgs, skolotājs. Savā daiļradē īpaši izkopis balādes un poēmas žanru. Viens no lieliskākajiem latviešu dabas lirikas un bērnu dzejas meistariem. Guvis panākumus arī patriotiskās dzejas laukā (“Latvju himna”, “Tev mūžam dzīvot, Latvija!” u.c.). Strādājis romantiskā simbolisma un intuitīvā ekspresionisma manierē.

LZA Viļa Plūdoņa balva latviešu literatūrzinātnē iedibināta ar LZA Senāta 1994. gada 22.novembra lēmumu. Latvijas Zinātņu akadēmijas Viļa Plūdoņa balvu piešķir kopš 1996. gada.

Zenta MAURIŅA (1897—1978) — literatūrzinātniece, kultūrfilozofe, rakstniece, iecienīta lektore, viena no spožākajām un traģiskākajām personībām Latvijas kultūrvēsturē. Beigusi Latvijas Universitāti (1927), pirmā sieviete, kas Latvijā aizstāvējusi filoloģijas doktores disertāciju (“Friča Bārdas pasaules uzskats”, 1938). Rakstījusi filozofiskas esejas un kultūrvēsturiskus apcerējumus par latviešu un citu tautu izcilām personībām — F. Dostojevski, J. Raini, A. Brigaderi, A. Čehovu, R. Rolānu un daudziem citiem. Ievērojamākās Latvijā sarakstītās grāmatas: “Jānis Poruks un romantisms” (1929), “Dostojevskis, viņa personība, mūžs un pasaules uzskats” (1931), eseju krājumi “Pārdomas un ieceres” (1934) un “Saules meklētāji” (1938), romāns “Dzīves vilcienā” u.c. Trimdā Vācijā un Zviedrijā (kopš 1944) turpināja literāro un zinātnisko darbību. Pēdējā grāmata “Manas saknes ir debesīs” iznāca pēc rakstnieces nāves. Bijusi viesdocente Upsalas universitātē, lasījusi lekcijas Rietumvācijas un Šveices universitātēs. Viņai piešķirts profesores nosaukums komparatīvajā literatūrzinātnē (1977). Apbalvota ar K. Adenauera balvu.

LZA Zentas Mauriņas balva jaunajiem zinātniekiem par labāko darbu literatūrzinātnē un filozofijā iedibināta ar LZA Senāta 1999. gada 5.janvāra lēmumu.

LZA Zentas Mauriņas balva 1999. gadā piešķirta Z. Šiliņai (Kultūras akadēmija), 2001.gadā - I.Zepai (LU). Balvas laureātu vidū ir literatūrzinātnieki Rimands Ceplis, Pauls Daija, Austra Gaigala, Helena Akatova u.c.

Margaritas Stārastes medaļa izveidota 2010. gadā un ik gadu tiek piešķirta mākslinieces un rakstnieces dzimšanas dienā – 2. februārī ar Kārļa fonda un Ziemupes Ziemassvētku vecīša biroja atbalstu. Medaļa ir pateicība par ieguldījumu bērnu cilvēcības un labestības veicināšanā, iesaistīšanos bērnu problēmu risināšanā, mecenātismu, aktīvu darbību bērnu labā.

Margaritas Stārastes medaļu veidojis medaļu mākslinieks Jānis Strupulis.

Medaļa "Par Ļeņingradas aizsardzību" – PSRS valsts apbalvojums Ļeņingradas pilsētas aizstāvju apbalvošanai. Ieviesta 1942. gada 22. decembrī, kļūstot par vienu no pirmajām padomju kara medaļām (vienlaikus ar medaļām "Par Odesas aizsardzību", "Par Sevastopoles aizsardzību" un "Par Staļingradas aizsardzību").