Kolekcijas

Dzejnieka Eduarda Veidenbauma dzejas sakopojums aktivitātei "Skandē Veidenbaumu!"

Bērnu dzejas kolekcija sabiedrības iesaistes akcijai "Lasi skaļi 2" (2018).

Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgadei veltītās sabiedrības iesaistes akcijas dzejoļi.

Rakstniece Andra Manfelde personīgo emuāru vietnē Posterous rakstīja no 2010. gada 6. oktobra, kad devusies uz Gotlandē esošo Visbijas Rakstnieku un tulkotāju centru, līdz 2013. gada 11. aprīlim, kad izdarīts pēdējais ieraksts. Emuāram dots apakšvirsraksts Visbija – Dieva zeme jeb Gotlandes reportāžas. Par bloga tapšanu un tā sākotnējo ieceri intervijā ar Ilzi Vītolu laikrakstam "Latvijas Avīze" stāsta autore:

"Nedomāju, ka Visbijā būs tik skaisti! Dzīvoju mājā uz klints, lejā katedrāle, vēl zemāk – kalns un jūra. Sēdēju pie datora un pa logu redzēju, kā saule riet jūrā, kā aizslīd kuģi, kā debesīs pazūd lidmašīnas aste… Bieži aplūkoju katedrāli. Izstaigāju arī Fores salu, kur sava mūža pēdējos 40 gadus dzīvojis slavenais zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans. Man patika klaiņot pa klintīm, nezinu, kā tas varēja notikt, ka esmu redzējusi tik daudz! Visbijas laikam Kaspars Dimiters man uztaisīja blogu http//andramanfelde.posterous.com, lai rakstu. Biju diezgan skeptiska – kā tā uzreiz var tīmeklī krāmēt iekšā? Bet tieši bloga esamība mani pamudināja domāt – tā, šodien taču arī kaut kas ir noticis! Trīs nedēļas un trīs dienas, kamēr biju Visbijā, man ik dienu bija ko teikt un rakstīt blogā, izņemot divas. Viendien bija uznākušas lielās skumjas, bet otrā rakstīju stāstu. [..] Rakstīju dzejā un starpžanrā – līdzīgi kā grāmatā “Zemnīcas bērni”. Kādu dienu aizgāju uz katedrāli, paskatījos uz vitrāžām, aplūkoju veco altāri ar kokgrebumu. Tur attēlots resns, trīs gadus veca bērna lieluma eņģelis, kurš stāv pie Paradīzes vārtiem un nelaiž iekšā Ievu un Ādamu. Tas mani tā iedvesmoja, ka nolēmu nākamgad apkopot un izdot mazu kabatas formāta krājumiņu “Eņģeļtaures Gotlandes klintīs. Dzejas un esejas”. Tās eņģeļtaures ir puķes, kas pilnīgi neiespējami uzdīgst klintīs, lai gan tām vajadzīga trekna zeme. Bet tā klints ir mana dvēsele. Visbijas dabas vienreizējais, lielais skaistums, rudens skaistums… un es vienā brīdī tur uzplauku kā eņģeļtaure. Atgriezusies mājās, domāju, ka blogu neturpināšu. Tomēr rakstu gan. Tā ir savāda pieredze. Kad Ojārs Vācietis uzrakstīja dzejoli, viņš zvanīja draugiem un nolasīja to, jo pirmajā brīdī gribas dalīties ar kādu. Tagad ir interneta laikmets un es tikko uzrakstīto līdzdalu blogā. Lai arī saprotu, ka varbūt pēc nedēļas, mēneša, gada domāšu, ka dzejolis nekur neder, bet tieši tajā brīdī ir izdevies pateikt tieši TĀ."

Intervija pieejama: http://blogs.krustaskola.lv/archives/11278

Literatūrkritiķis, rakstnieks Guntis Berelis reiz savā blogā ievietotajā ierakstā "Kāpēc rakstnieki neraksta blogus" (02.02.2012) rakstījis:

"Racionālais prāts teic, ka situācija ir vismaz paradoksāla: ja par rakstnieku pieņemam cilvēku, kurš bezformīgās domu masas pārtapināšanu sakarīgā tekstā izkopis līdz pilnībai un kuram šī nodarbe tātad ir bezmaz tikpat dabiska kā elpošana, procentuāli tieši starp rakstniekiem vajadzētu būt krietni lielam skaitam blogeru. Nekā – rakstnieki blogus neraksta. Bezmaz kā unikāls piemērs nāk prātā Andras Manfeldes blogs, kurā savulaik ciešā tuvplānā varēja vērot, kā tapa viņas nesen iznākusī grāmata Ceļojums uz mēnesi."

Blogošanas platforma Posterous savu darbību izbeidza 2013. gada aprīlī, slēdzot tajā rakstošo blogotāju vietnes. Šajā kolekcijā piedāvājam iepazīties ar Andras Manfeldes rakstītā bloga ierakstiem.

Andinas (1903–1983) nepublicētie manuskripti.

Andinas pirmie dzejoļi ar pseidonīmu Aurora.

Lugas "Pokahanta", "Reformators" un "Vilka pase".

Kinoscenāriji "Vidzemes pērle", "Jānis Fabriciuss".

Manuskriptus iesūtījis Ilgaitis Prūsis.