Frīdrihs Daniels Vārs

Frīdrihs Daniels Vārs (1749–1827) – vācu izcelsmes luterāņu mācītājs. Tulkojis gan baznīcas procesijām nepieciešamo literatūru, gan zemnieku izglītošanai nepieciešamos materiālus. Savācis vienu no pirmajiem tautasdziesmu krājumiem "Palcmariešu dziesmu krājums" (1808). Aktīvi darbojies draudzē, uzcēlis Palsmanes baznīcu (1817). Īpaši pievērsis uzmanību latviešu izglītošanas jautājumiem, cenšoties izskaust māņticību un izglītot jautājumos, kas uzlabotu dzīves apstākļus. Neskatoties uz to, tomēr pieskaitāms "mērenajiem" apgaismības kustības pārstāvjiem.
1818. gadā mācītājam piešķirts 1812. gada Atceres krusts, bet 1821. gadā – Konsistorijas padomnieka tituls.

Tēvs – Krievijas Impērijas armijas štāba ķirurgs Johans Georgs Vārs, māte – Katrīna Lišerovska (Licherovski). Par brāļiem un māsām ziņu nav.

Sieva – Anna Marija (1754–1812), iepriekšējā Palsmanes mācītāja Jakoba Ādolfija (Adolphi) meita, Heinriha Ādolfija (vācu tautības latviešu valodnieks, garīgo dziesmu tulkotājs, Kurzemes superintendants) mazmazmeita. Pēc sievas nāves pie F. D. Vāra pārceļas sievas māsa Doroteja (1748–1818).
Bijuši 2 dēli, 4 meitas: 4 miruši bērnībā. Viens dēls Jakobs Vilhelms gājis bojā artilērijas šāviņa eksplozijas rezultātā Rīgā 29 g. v. Meita Lovisa Šarlote mirusi 33 g. v. Palsmanē. Spriežot pēc tiesas lēmuma par mantas sadalījumu, nav palicis neviens pēcnācējs, jo manta novēlēta mācītājmuižas saimniecības vadītājas ģimenei.

Tikai pusgadu pēc Kēnigsbergas Universitātes pabeigšanas un ierašanās Livonijā viņš ieguvis savu pastāvīgu mācītāja vietu, bez uzkavēšanās palīgmācītāja vietā. Tas vedina domāt par jaunā mācītāja sakariem ar vietējo Palsmanes muižniecību – Albedilu-Cekelu dzimtu –, kur atrodamas vairākas personas ar militārajām pakāpēm, tādējādi paverot iespējas spekulācijām par saistību ar F. D. Vāra tēvu – ķirurgu.

PAR F. D. VĀRU ATMIŅĀS

"Mana vecā māte manai māmītei stāstījuse, ka viņai maai meiteni esot Palcmares (Palsmanes) baznīcā sprediķus sacījis Vāris. Viņš runājis tik stipri, ka logiem rūtes drebējušas. Kas bijušas palaidnīgas meitas (meitās bērnus dabūjušas), tām bijis jālien zem sola, kad Vāris sācis "kulstīt" no kanceles."

"Sen atpakaļ, vēl mācītāja Vāra laikā, no Mēru puses naktīs vilcies tāds spoks vilkača izskatā un pa rudens vakariem slapstījies ap rijām. Ļaudis varen bijušies, nedrīkstēj'ši citādi iet ārā sevis pēc, kā vien barīnos pa pieci- seši. Manu tēva tēvu viņa māte pusotra gada saglabājuse rijas krāsnes iedobē šūpulē, lai "ļaunā acs" neparaun un vilkatis neaiznes. Vāris kādās Lieldienās ņēmis baznīcas mazo zvanu, trauku ar apsvētītu ūdeni un aiztrencis vilkati (to spoku uz Buša purvīnu. Teicis- nu vairs tāds nošķis ļaudis nevārdzinās. No tā laika ar bijis miers."

/Alīdas Lapiņas atmiņas. Latviešu folkloras krātuves 21. ekspedīcija Dolē un Valkas rajonā 1968.g. LFK 1980, 454 un LFK 1980, 455/

MĀCĪTĀJS

Ordinēts 1771. gadā, visu mūžu nostrādājis Palsmanes un Aumeistaru draudzēs. Organizējis Palsmanes baznīcas celšanu (pabeigta 1817. g.). Centies vietējos izglītot par dažādām baznīcas procesijām, izdodot skaidrojošus materiālus.

1821. gadā kā balva 50 darba gadu jubilejā piešķirts Konsistorijas padomnieka tituls.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Autors
1788: skaidrojošs darbs "Pie Dieva gald' iešanas saviem draudzes bērniem"
1789: skaidrojošs darbs "Pieminēšanas lapa priekš jauniem Dievgaldniekiem, viņu tēviem, mātēm, kūmām un radiem"
1820: divas dziesmu lapiņas – Lieldienu un Ziemassvētku dievkalpojumiem

TULKOJUMI

1790: kartupeļu audzēšanas aicinājums un pamācība "Kartopeļu dārs, ko tāpēc, lai mīļi Vidzemes latvieši ne vairs uz priekšu grūtu bēdu cieš, viens no viņu uzticamiem dzīves biedriem še rakstos stāda"

Tulkojumi, kas nav saglabājušies – Fridriha Gotlība Klopštoka (Klopstock) poēma “Mesija” ("Der Messias") un Kristofa Augusta Tīdges (Tiedge) poēma "Urānija" ("Urania über Gott, Unsterblichkeit und Freiheit")

DARBS FOLKLORISTIKĀ

1808: savācis un sakārtojis nodaļās tautasdziesmu krājumu "Palcmariešu dziesmu krājums" ar 413 tautasdziesmām, kas lielākoties ir klasiskās četrrindes.
1808: piegādājis tautasdziesmas, kā arī latviski rediģējis Rūjienas mācītāja G. Bergmaņa otro tautasdziesmu krājumu "Zweite Sammlung Lettischer Sinn-oder Stegreifs Gedichte".

Savus vērojumus par latviešu tautas tradīcijām sniedzis atbildes vēstulē uz pieprasījumu sniegt ziņas par pagastu un draudzi. Blakus detalizētam Palsmanes apkārtnes topogrāfiskajam aprakstam, viņš ziņoji par vietējām kāzu tradīcijām, piemēram, līgavaiņa un līgavas sagaidīšanu ar maizi, naudas ziedošanu Laimai u. tml.

Aktīvi cīnījies pret māņticību, kas saglabājies vietējo atmiņās gandrīz 200 gadu.