Ape

Ape atrodas Vaidavas upes krastā pie Igaunijas robežas. Apes pirmsākumi meklējami 1420. gadā, kad Ordeņa mestrs Zigfrīds Landers fon Španheins nodeva Gerhardam Hoppem uz lēņu tiesībām vēlākos Oppes (Hoppenhof) muižas zemes. No šī uzvārda cēlies pilsētas nosaukums. XIX gadsimta vidū līdz ar zemnieku saimniecību attīstību pie muižas izveidojās tirdzniecības un amatniecības centrs. Liela daļa ēku tika būvētas no vietējā dolomīta. Miests piedzīvoja uzplaukumu 19. gadsimta otrajā pusē, kad par muižas īpašnieku kļuva brīvkungs Aksels fon Delvigs. Pēc šaursliežu dzelzceļa līnijas Stukmaņi-Ape-Valka uzbūves 1903. gadā (to būvēja un apkalpoja Līvlandes pieveddzelzceļu sabiedrība) un Apes stacijas atklāšanas 1903. gada 15. augustā nelielajam ciematiņam izveidojās sakari ar Krievijas un Ziemeļvidzemes rūpniecības centriem un Pērnavas ostu.

Latvijas brīvības cīņi laikā Apes apkārtnē 1919. gadā norisinājās sīvas kaujas starp Valmieras pulka, somu un igauņu karaspēku no vienas puses un Sarkanās armijas vienībām no otras.

1921. gadā Opei piešķīra miesta tiesības, 1925. gadā to pārdēvēja par Api. 1928. gada 11. februārī Apes miestam piešķirtas pilsētas tiesības.

1935. gadā pilsētā bija 922 iedzīvotāji (73% latviešu, 15% igauņu), 236 gruntsgabali, 40 mūra, 98 koka, 44 jauktas ēkas. Apes sešu klašu pamatskola, divgadīgā lauksaimniecības skola ar fermu, pasta un telegrāfa kantoris, Apes muitas punkts, robežsargu brigādes otrās atsevišķās rotas robežuzraugs, Valkas apriņķa IV iecirkņa miertiesnesis, Apes rajona agronoms un veterinārārsts, Apes aptieka, kas dibināta 1893. gadā. 57 tirdzniecības un 68 rūpniecības iestādes. Pilsētas budžets - Ls 28 693.

Apes pilsētas sabiedrisko dzīvi veicināja šādas organizācijas: Apes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, dib. 1922. g.; Apes divgadīgās lauksaimniecības skolas absolventu biedrība, dib. 1928. g.; Apes igauņu izglītības biedrība, dib. 1927. g.; Apes krājaizdevumu sabiedrība, dib. pirms Pirmā pasaules kara; Apes II lopkopības pārraudzības biedrība, dib. 1931. g.; Apes mednieku biedrība, dib. 1938. g.; Apes namīpašnieku biedrība, dib. 1928. g.; Apes patērētāju biedrība, dib. pirms Pirmā pasaules kara; Apes sporta biedrība, dib. 1933. g.; Apes sugas lopaudzētāju biedrība, dib. 1930. g.; Apes un apkārtnes amatnieku biedrība, dib. 1930. g.

Laikā no 1950. līdz 1956. gadam Ape bija rajona centrs. Pašreizējās administratīvajās robežās Apes pilsēta ar lauku teritoriju izveidojusies 1967. gadā.

Dzelzceļa satiksme uz Api beidzās, kad 1970. gadā slēdza satiksmi posmā Valga-Ape, bet ar 1973. gada 1. janvāri pārtrauca pārvadājumus arī no Apes līdz Alūksnei. Drīz pēc tam slēgtajos posmos sliežu ceļi tika demontēti un nodoti metāllūžņos. No dolomīta būvētā Apes stacijas ēka saglabājusies līdz mūsdienām; kādu laiku tā tika izmantota kā autoosta, arī pašlaik autobusi pietur laukumā blakus stacijas ēkai. Stacijas ēka mūsdienās ir slēgta, bet tās logos izvietoti informācijas stendi par Apes vēsturi.

Avoti:

Eichenbaums, V. Pilsētai Apei - 70. Latvijas Vēstnesis, 1998, Nr. 89/90 (03.04.). Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/31754 [skat. 03.01.2022.]

https://lv.wikipedia.org/wiki/Ape [skat. 03.01.2022.]